Lielā zviedru investora "Södra" nodoms pārdot 153 tūkstošus hektāru zemes (galvenokārt – mežus) Latvijā un Igaunijā ir vēsturiska iespēja Latvijas pensiju fondiem beidzot veikt lielus ieguldījumus vietējos mežos. Vai šajā gadījumā ir saistība ar ģeopolitiku un vai ir vērts investēt, skaidroja LSM+.
Un vispār – no kurienes Latvijas mežos uzradušies šie zviedri? Vai tam, ka "Södra", kam pieder 2% visu Latvijas mežu, gatavojas aiziet, ir saistība ar karu? Vai ir izdevīgi ieguldīt mežā, un cik iespējams nopelnīt? Kā izskatās koki un cilvēki, ja skatās bijušā uzpircēja spekulanta acīm? LSM.lv aprunājās ar tirgus dalībniekiem.
No kurienes te zviedri
Vietējā "zaļā zelta" – meža zemju – uzpirkšana Latvijā turpinās jau trīs desmitgades.
"Tipisks 90. gadu stāsts – kad mūsu pilsoņi saņēma mantojumu laukos, bijušajā "dzimtas ligzdā", parasti tas bija zemesgabals, kas daļēji bija ar mežu.
Pirmajos gados latvietis bija priecīgs, aizbrauca uz turieni pāris reižu gadā, vasarā, kā uz vasarnīcu. Pēc tam pārstāja – dzīvojot un strādājot Rīgā, tas bieži vien ir tālu.
Bet vēl pēc pāris gadiem tas jau tika uzskatīts par apgrūtinājumu. Tad arī parādījos es vai mani kolēģi uzpircēji," LSM.lv stāsta Guntis, bijušais zemes spekulants, kas jau sen ar to vairs nenodarbojas.
Par toreizējām cenām Guntis saka – "gandrīz par velti", vidēji apmēram 40 latu par hektāru. Pircēju sākumā gandrīz nebija, bet pakāpeniski to kļuva vairāk. 90. gadu beigās un šā gadsimta pirmajos gados šis tirgus kļuva interesants – gandrīz ik gadu meža hektāra cena turpat vai divkāršojās. Kā pirms daudziem gadiem šā raksta autoram stāstīja viens no lielākajiem privātajiem zemes īpašniekiem Modris Fokerots, bija brīdis, kad gandrīz vai katrs, kuram laukos bija brīva nauda, pirka zemi, – un pēc gada varēja to pārdot divreiz dārgāk.
Krīzes laikā, 2008.–2009.gadā, cenas strauji kritās, un atgriezās iespēja pirkt "lēti" (tagad jau par 300–400 latiem par meža hektāru). Aktivizējās skandināvu spēlētāji, arī tādi, kas piederēja lielajiem pensiju fondiem. Nauda viņiem bija.
Vietējiem, kā atcerējās Fokerots, ja arī bankas bija ar mieru dot aizdevumu meža iegādei, tad par ļoti augstiem procentiem – 20% gadā.
Valsts tolaik vēl neattapās izmantot vēsturisko iespēju un ar aktīvu zemes uzpirkšanu nenodarbojās. Galu galā 2012. gadā ārzemju investoriem, galvenokārt zviedriem, piederēja apmēram 300 tūkstoši hektāru Latvijas mežu. Tas ir apmēram 6% no kopējā valsts mežu fonda.
Pēc Gunta teiktā, par spīti populārajām runām par "dzimtenes izpārdošanu", skandināvi Latvijas nozarei devuši labumu, nereti iegādājoties pamestus gabalus, par kuriem iepriekšējie saimnieki ne īpaši rūpējās: "Pēc manas pieredzes, tur reti bija labs mežs. Vai arī bija, taču neliela platība: piemēram, desmit hektāri, no tiem trīs – labs mežs, bet pārējais – štruntīgs. Bet zviedri šos gabalus saveda kārtībā, iestādīja jaunus kociņus, investēja nākotnē.
Jo pie viņiem mājās tas ir saprotams bizness, ar kuru zviedru ģimenes nodarbojušās gadsimtiem. Bet te augsne ir labāka un nokrišņu vairāk, mežs ātrāk izaug."
Kā ir tagad
No Rīgas tas, iespējams, nav redzams, bet ar Latvijas mežiem visu laiku ir rosība – pērk, pārdod, noformē pie notāriem, saka bijušais mežu pārpircējs Guntis: "Es pazīstu vairākus starpniekus, viņi regulāri saņem komisijas naudu, no pieciem līdz divdesmit tūkstošiem par darījumu. Mani vēl atceras un arī aicina šajās "bandās". Un tur maksā cilvēkiem, kuri sniedz informāciju par iespējamajiem pārdevējiem."
Ideāli klienti tādiem "mākleriem" ir gados vecāki cilvēki ar zemesgabaliem, uz kuriem gadiem ilgi nekas nav noticis, un zeme viņiem īpaši nav vajadzīga,
stāsta bijušais spekulants. (Par šo problēmu ticis vēstīts arī nekustamo īpašumu kompānijas "Latio" apskatos – pārpircēji nereti maksāja apmēram pusi reālās tirgus vērtības, un tieši gados vecāki cilvēki, kas ir sociāli mazāk aizsargāta grupa, visbiežāk kļuva par cietušajiem negodprātīgos darījumos.)
"Un, lūk, viņiem pūderē smadzenes – jums šī zeme netiek izmantota, kādēļ jums tā vajadzīga, pārdodiet, būs nauda. Tādā garā," stāsta Guntis. "Lielākā daļa viņus pasūta, bet daži piekrīt. Visādi mēdz būt – bērni ir tālu vai to nav, vai arī esi atgriezies no slimnīcas, kur tev pateica, ka ir nopietna slimība, vajag naudu ārstēšanai. Vai vienkārši pateica, ka sliktas prognozes. Var būt ļoti dažādi iemesli. Vēl bija masveida pārdošanas vilnis kovida epidēmijas sākumā, kad darbā viss apstājās, bet naudu vajadzēja."
Turklāt pēdējos desmit gadus meža zemes cenas tikai augušas.
"Zviedru bankas iegādei piešķir kredītlīnijas, jo zina – ja firma, kas šos mežus pērk, aizies pa burbuli, viņiem uzreiz ir zviedru pircēji. Spēle vienos vārtos: ja bizness izdosies – labi, ja ne – ir, kam pārdot," saka Guntis.
Neuzarts lauks
"Lieliska iespēja, kā atpirkt no zviedriem Latvijas mežus un vienlaicīgi beidzot Latvijas pensiju fondu līdzekļus sākt ieguldīt Latvijas ekonomikā, nevis ārvalsts vērtspapīros," gada sākumā par gaidāmo "Södra" piederošo meža zemju pārdošanu platformā "X" rakstīja Nacionālās apvienības valdes loceklis un Rīgas domes deputāts Ģirts Lapiņš.
Vispār tas ir sociālajos tīklos diezgan izplatīts "patriotisks meža" naratīvs – sak’, "gudrie" zviedru pensiju fondi atšķirībā no "dumjajiem" mūsu pensiju fondiem investē īstās vērtībās, nevis kaut kādos ārvalstu vērtspapīros. Kā tas bieži mēdz būt ar naratīviem, tiek būtiski pārbīdīti akcenti.
Zviedru pensiju fondiem meži ir tradicionāla, tomēr nišas pozīcija, viena no daudzām "alternatīvajām" (līdzās komerciālajam un dzīvojamajam nekustamajam īpašumam, infrastruktūras objektiem, loģistikai utt.) Uz LSM.lv jautājumu, kādu daļu no zviedru pensiju fondu aktīviem veido meži, nevarēja atbildēt ne Zviedrijas finanšu regulatora Finansinspektionen preses dienestā, ne Zviedrijas Pensiju aģentūrā. Starp citu, atsevišķi Zviedrijas pensiju fondi norāda savu šāda veida investīciju apmēru (piemēram, šeit – 3% no visa portfeļa), taču visbiežāk tās neizdala atsevišķā pozīcijā, Kopumā, ja ieskatās fondu finanšu pārskatos, galvenais, kur zviedri iegulda pensiju naudu, ir akcijas un obligācijas, tie paši "ārzemju vērtspapīri".
Latvijā pensiju līdzekļi pagaidām tiek investēti mežos niecīgā daudzumā. 2022. gadā dibinātais privātais "SG Capital Meža Fonds" Baltijā ieguldījis 58 miljonus eiro, un starp galvenajiem investoriem ir "Swedbank", SEB un "Citadeles" pensiju fondi. Latvijas otrā līmeņa pensiju sistēmai, kuras apmērs martā bija 8,7 miljardi eiro, tas ir piliens jūrā.
"Alternatīvie instrumenti ar investīcijām visāda veida infrastruktūras projektos, energoefektivitātē, publiskajā un privātajā partnerībā, mazajos un vidējos uzņēmumos – šis lauks mums ir neuzarts," saka "INVL Asset Management" vadītājs Andrejs Martinovs. "Vai, ja aplūkojam pašlaik aktuālo drošības nozari, –
ja rīkojas civilizēti, caur kapitāla tirgu, arī te ir milzīgs potenciāls.
Es redzu, kā tas darbojas pie kaimiņiem Baltijā. Kad ir kvalitatīvs objekts – uzsvēršu vārdu "kvalitatīvs", tas ir, ar atbilstošu profesionālu pārvaldību, ar uzraudzību, kad investoru intereses ir pirmajā vietā, – pensiju fondi ir gatavi tajā piedalīties."
Ideja investēt pensiju uzkrājumus Latvijas mežos ir laba, jautājums ir par detaļām, saka Martinovs: "Ja tas ir variants "ka tikai ieguldīt", bez pienācīga menedžmenta un pareizas struktūras, es esmu pret. Tā taču ir mūsu nauda. Turklāt ne abstrakti "mūsu", bet reālu cilvēku. Taču, ja visu izdara pareizi, kādēļ gan ne."
Pirkt vai nepirkt
Pensiju naudu būtu labi ieguldīt vietējos mežos, taču tas būtu jādara pareizi, saka nozares veterāns, viens no lielākajiem mežu īpašniekiem Gundars Skudriņš: "Konkursā izvēlēties labāko pārvaldnieku, kurš nodarbosies ar šo saimniecību.
Taču, ja tā vietā mēs sāksim taisīt valsts uzņēmumu un valsts atkal nodarbosies ar uzņēmējdarbību tirgus apstākļos…"
Pēc uzņēmēja teiktā, atdeve šajā nozarē ir atkarīga no menedžmenta: "Konservatīvais vērtējums – ienesīgums pieci procenti [gadā]. Un vairāk! Ja menedžments labi strādā."
Līdzīga attieksme ir arī bijušajam spekulantam Guntim. Ideja par pensiju fondu dalību viņam patīk, taču valsts kā pircējs – ne: "Ja viņi to izdarīs, gribēšu pajautāt - ko tad jūs divdesmit gadus gulējāt? Jums nevajadzēja.
Bet tagad, kad budžetā ir caurums, noteikti vajag nopirkt? Lai palīdzētu zviedriem aizbraukt no šejienes ar naudu?
Nē, protams, ja cena būs interesanta, tad ir vērts pamēģināt. [Valsts attīstības finanšu institūcijai] "Altum" ir pirmpirkuma tiesības, var jebkurā brīdī tās izmantot."
Starp citu tam, ka būs "interesanta" cena, Guntis ne īpaši tic: "Tie nav cilvēki, kas pārdos pa lēto.
"Södra" taču ir ģimeņu kooperatīvs, kas nodarbojas ar mežiem. Gandrīz zemnieki. Bet zemnieks ir visviltīgākais pārdevējs."
Piesardzīgs attiecībā uz cenu ir arī Skudriņš: "Domāju, ka piedāvājumus izteiks vismaz trīs līdz četri pretendenti. Un uzvarēs tas, kurš solīs vairāk par citiem."
Par cenu
"Pa telefonu prognozēt šī ["Södra" piederošā] portfeļa cenu ir gluži kā pajautāt, par cik jūs esat gatavi pirkt mašīnu manā garāžā. Jāskatās, kas tur ir. Taču domāju, ka mazāk par četrarpus tūkstošiem eiro par hektāru tur nebūs, tā ir viszemākā cena," uzskata Skudriņš. Pēc viņa teiktā, hektārs meža tagad vidēji maksā no 4,5 līdz astoņiem tūkstošiem eiro, taču, ja tas ir teicams, kvalitatīvs mežs ar pieaugušiem kokiem, cena var sasniegt arī 15–20 tūkstošus.
Ļoti grūti runāt par cenu, nezinot, kādas tur ir koksnes rezerves, cik kompakti izvietoti iecirkņi, vai līdzās ir ceļi, neklātienē piekrīt arī "atvaļinātais" Guntis: "Ja īpašuma struktūra ir slikta – ļoti daudz sīku iecirkņu, tie ir izmētāti, nevis koncentrēti līdzās, tad var būt arī divarpus tūkstoši par hektāru. Tas tā būs, ja viss ir pavisam slikti. Tomēr, ja ir normāli, tad pieci tūkstoši. Taču, ja diezgan labi, tad desmit tūkstoši. Bet, ja tuvu ideālajam, var būt arī divdesmit tūkstoši, ja ir pieaudzis mežs, 350 kubikmetri koksnes uz hektāru. Tādēļ ir jautājums, kas tur tagad ir."
Kara atbalss
Pašreizējais pārdevējs – zviedru – "Södra" lielāko daļu Latvijas meža zemju iegādājās ne tik sen, 2018. gadā (no citiem zviedriem). Tolaik no kompānijas paziņojuma staroja optimisms par nākamajām desmitgadēm un nebija nekāda mājiena, ka tiek veikta kaut kāda vidēja termiņa finanšu investīcija pēc principa "nopērc un pārdod".
Kas mainījies? Uzņēmuma jaunākais paziņojums nevieš īpašu skaidrību par iemesliem.
Ģeopolitika? Šis jautājums, kas plašsaziņas līdzekļos apspriests kontekstā ar vairāku lielu zviedru investoru aiziešanu no Latvijas, neparedz atbildi. LSM.lv aptaujātie meža nozares uzņēmēji, lai arī nosauc šo iemeslu kā vienu no iespējamajiem (reģiona riski ir palielinājušies), taču skaļi to par galveno neatzīst. No otras puses, viņi visi piekrīt – būtu dīvaini domāt, ka zviedru investori šādu risku Latvijā nesaskata, ja pašā Zviedrijā tiek spriests par bumbu patvertņu gatavību.
Un treškārt – būtu dīvaini runāt par karu, ja gribi atrast pircēju vairāk nekā simt tūkstošiem hektāru pie austrumu robežas.
No otras puses, panika un cenu kritums kā acīmredzams noskaņojuma barometrs – nav redzami.
"Protams, visi vēro, kas notiek [Ukrainā]," saka mežu īpašnieks Gundars Skudriņš. "Taču pagaidām nevar teikt, ka tas būtu daudz ietekmējis biznesu un cenas. Ir arī pozitīvas lietas – no austrumiem koksne uz šejieni vairs nenāk. Visi pamatā orientējas uz koksni no Eiropas Savienības."
Avots: lsm.lv
