Meža īpašnieku ienākumi no apaļkoksnes pārdošanas lielā mērā atkarīgi no tā, kā sokas kokapstrādes uzņēmumiem. No 16. līdz 18. oktobrim Antverpenē norisinājās starptautiskā skujkoku konference (ISC), kur varēja dzirdēt kādas ir aktuālās tirgus tendences šobrīd.
Ja globālā tirgus situācija ir laba, t. sk. pieprasījums pēc koksnes produktiem, tad tam vajadzētu rezultēties arī apaļkoksnes cenās. Lai arī globālās ekonomikas izaugsmes tempi šobrīd ir samazinājušies, patēriņš pēc koksnes produktiem ir saglabājies stabils. Taču, apaļkoksnes cenas salīdzinot ar pagājušo gadu ir ievērojami kritušas. Tas saistīts, gan ar to, ka apaļkoku deficīts Latvijas tirgū dēļ klimata apstākļiem ilgi nevarēja saglabāties, gan arī ar to, ka šovasar Centrāleiropā sausuma un mizgraužu dēļ radies ievērojams lētas apaļkoksnes apjoms. Ne mazāk svarīgs iemesls gan ir arī daudzu kokapstrādes uzņēmumu pārāk optimistiskās prognozes par globālās ekonomikas izaugsmes tempiem, kā rezultātā radusies pārprodukcija, kura no noliktavām tiek "tērēta" šobrīd. Visu iepriekšminēto faktoru rezultātā, lai arī pēc būtības globālais pieprasījums koksnes produktiem šobrīd ir labs, tas meža īpašnieku ienākumos no apaļkoksnes īsti neatspoguļojas. Kā izteicies viens no meža īpašniekiem Somijā - "jo mazāk šobrīd nocirtīsi, jo mazāk pazaudēsi naudu". Situācija, protams, nav viennozīmīga, jo apaļkoksnes piesātinājums ir novērojams, galvenokārt, tikai sliktas kvalitātes sortimentos, kas nozīmē, ka ilgtermiņā skatoties cenas augstākas kvalitātes sortimentiem varētu arī augt. Problēma ir tā, ka tikai A klases zāģbaļķus izzāģēt un pārējos sortimentus atstāt augt neviens meža īpašnieks vēl nav iemācījies.
Problēmas ar mizgraužiem nav tikai Eiropā. Kanādā tās sākušās labu laiku iepriekš - jau 2000. gadu sākumā. Kulmināciju tās sasniedza Britu Kolumbijā, kad 2012. gadā klinškalnu priežu (Pinus contorta) audzes tika bojātas 18 miljonu hektāru platībā. Svarīgi uzsvērt, ka epicentrs šai katastrofai bija Tvīdsmuiras (Tweedsmuir) dabas parks. Kanādieši no šīs situācijas izsecinājuši, ka ja būtu iesaistījušies bojāto koku izvākšanā ātrāk, tad problēmas apjomus varētu ievērojami samazināt. 95 % no mežiem Britu Kolumbijā pieder valstij. Bet, Eiropas gadījumā, vieni no lielākajiem cietējiem ir un būs privātie mežu īpašnieki, jo mizgraužiem robežas nepastāv. Krīzes brīžos nereti gan rodas arī kādi spoži risinājumi. Kanādā tas bija Ričmondas stadions, kura celtniecībā tika izmantota liela daļa no mizgraužu bojātās koksnes. Vai šādus "pieminekļus" mizgraužiem vajag arī Eiropā?
ELO praktikants Briselē
Oskars Zemītis
