Šī gada rudens ir īpaši karsts Eiropas Savienības politikas un likumdošanas tapināšanas procesos. Meža nozarei svarīgā Eiropas Savienības (ES) Meža stratēģija nebeidz uzturēt augstus spriedzes rādītāju visos līmeņos, jo neskatoties uz to, ka Eiropas Parlaments ir apstiprinājis Meža stratēģiju, diskusijas turpinās par vēl daudziem gan šīs stratēģijas, gan citu Zaļā kursa ieviešanas dokumentu terminu definīcijām un redakcijām.
Meža īpašniekus pārstāvošās organizācijas no 17 ES valstīm oktobra sākumā kongresā Vīnē parakstīja kopīgu deklarāciju par jauno ES Meža stratēģiju paužot vienotu nostāju par daudzām nepilnībām šajā dokumentā, kuru ieviešot tiks vājinātas ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas vērtības Eiropā, kā arī tas neveicinās Zaļā kursa klimatneitralitātes mērķu sasniegšanu.
LMĪB valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks norāda, ka meža īpašnieku organizācijas atbalsta ES rīcību, lai mazinātu klimata izmaiņu ietekmi, tomēr deklarācijā norāda uz virkni būtisku trūkumu Meža stratēģijā, kas liek apšaubīt veiksmīgu klimatneitralitātes mērķu sasniegšanu. Apstiprinātā stratēģija it kā iekļauj tekstā meža apsaimniekotājus un vārdos piemin arī bioekonomiku, taču instrumenti tās ieviešanai izvēlēti no maigās (soft) kategorijas, t.i., meža īpašnieku izglītošanu, ar būvniecību saistītas metodikas pilnveidošanu, NATURA2000 logo izmantošanas veicināšanu, tūrisma aliances izveidošanu. Vienīgais praktiskais rīks ir Lauku attīstības programmā paredzētie pasākumi, kuriem jāveicina klimata mērķu sasniegšana. Savukārt, stratēģijas sadaļā, kas veltīta biodaudzveidības mērķu sasniegšanai dominē cietie (hard) rīki kas konkrētos termiņos paredz izstrādāt juridiski saistošu mērķu sasniegšanu attiecībā uz platībām, kas jāizņem no saimnieciskās aprites, platībām, kur jāierobežo saimnieciskā darbība, mežistrādes apjomu regulēšanu caur īstermiņa emisiju piesaistes mērķiem, meža apsaimniekošanas regulēšanu caur taksonomijas kritērijiem. Piemēram instrumenti mežsaimniecības lomas stiprināšanai klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanā aprobežojas ar Kopīgo lauksaimniecības politiku, kas neliecina par apņēmību padarīt mūsu mežus klimatnoturīgus, jo tam nepieciešams komplekss piegājiens no sēklas līdz koksnes produktu izmantošanas veicināšanai.
Dažādu organizāciju pārstāvji kongresā paužot nostāju asi kritizēja atbildīgo ierēdņu nekompetenci mežsaimniecībā, kā arī neieklausīšanos pat Eiropas Meža institūta pētnieku vērtējumos. Atšķirībā no iepriekšējās Meža stratēģijas, kas bija balstīta Eiropas mežu ministru apstiprinātā Ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas konceptā un bioekonomikas kursā, kas ved uz no fosilām izejvielām brīvu ekonomiku, mežu daudzfunkcionalitāte un ekonomiskie jautājumi palikuši tikai virsrakstu līmenī. Meža īpašnieki norāda, ka biodaudzveidības mērķi nav sasniedzami primāri nerisinot klimata pārmaiņu mazināšanu, kur liela nozīme ir aktīvai un zinātnē balstītai meža apsaimniekošanai.
Eiropas Meža īpašnieku konfederācijas vadītāja Fanija-Pome Lange (Fanny Pomme Langue) norāda, ka neskatoties uz dokumentu tapšanas procesā veikto intensīvo komunikāciju un sabiedriskajām apspriedēm, meža nozares viedoklis vienkārši netiek ņemts vērā. Komunikācija notiek, lai EK varētu dokumentos norādīt, ka ir notikušās sarunas ar iesaistītajām grupām, taču saturiski tas nav atspoguļots. Kā arī dažādās politikas Zaļā kursa mērķu sasniegšanai ir pretrunīgi instrumenti. Piemēram, ja ir stingi jāaizsargā 10% sauszemes teritorijas, tajās nedarot neko, tad kā tiks sasniegti mērķi par 25 tūkstošiem km brīvi plūstošām upēm, ja zinām, cik liela problēma ir upju pielūžņojums ar kokiem upmalu mežu neapsaimniekošanas dēļ.
Turklāt Meža stratēģijas greizo kursu kritizē ne tikai meža apsaimniekotāji, bet arī atbildīgie ministri. 5.oktobrī Vīnē notikušajā par meža nozari atbildīgo ministru neformālā sanāksmē piedalījās Austrijas, Zviedrijas, Slovākijas, Somijas, Slovēnijas, Francijas ministri, kas Eiropas institūcijām nosūtīja kopīgi ar 11 citām dalībvalstīm parakstītu vēstuli paužot bažas par Meža stratēģijas redakciju. Galvenie pārmetumi ir par to, ja jaunajā meža stratēģijā netiek sabalansēti ilgtspējīgas mežsaimniecības trīs aspekti, tiek pārkāpts Eiropas Savienības dibināšanas līgumā noteiktais subsidiariātes princips, kā arī dalībvalstis netika iesaistītas Meža stratēģijas izstrādē. Subsidiaritātes princips ir definēts Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā. Tā mērķis ir nodrošināt, ka lēmumu pieņemšana tiek iespējami tuvināta pilsoņiem un ka tiek veiktas pastāvīgas pārbaudes, lai pārliecinātos, ka rīcība ES līmenī ir pamatota, ņemot vērā valstu, reģionu un vietējā līmenī pieejamās iespējas.
Ministri, izsakoties par Meža stratēģiju, pauž līdzīgus apsvērumus, minot savu valstu desmitgadēs mērāmus zinātnes un praktiķu kopīgu darbu kompetenču un tehnoloģiju attīstībā ceļā uz brīvu no fosilām izejvielām ekonomiku, aprites ekonomiku un klimatnoturīgu mežu veidošanā. Austrijas ministre E.Kostingere norāda, ka piedāvātā Meža stratēģija ir vienpusēja un neņem vērā līdzšinējos meža nozares panākumus ES dalībvalstīs. Tā ignorē bioekonomiku un reģionālās vērtību ķēdes. Vācijas ministre J.Knokere norāda, ka nav nepieciešama vēl lielāka birokrātija no Briseles lemjot par meža apsaimniekošanu, jo īpaši, ja netiek iesaistīti meža nozares eksperti. Somijas ministrs J.Leppa uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt meža īpašniekiem uz tirgu orientētus motivējošus instrumentus meža apsaimniekošanā. Un meža monitoringam ir jābūt galvenajam atbalsta rīkam lēmumu pieņemšanā. Francijas ministrs J.Denormandi uzsver mežu daudzfunkcionalitāti, ko nodrošina meža apsaimniekošanu. Un kas ir jānodrošina arī nākotnē.
Ar šo droši vien ir jāsaka, ka dalībvalstis ir izmantojušas mīkstos rīkus, lai ietekmētu politikas procesus Briselē. Sekosim līdzi, vai šie viedokļi taps sadzirdēti, vai arī uzstādījumi tiešām neparedz bioekonomikai un mežsaimniecībai vietu Zaļajā kursā.
Autors: Aiga Grasmane
