Pagājuši seši mēneši, kopš meža īpašnieki izgāja piketā, protestējot par birokrātijas sloga palielināšanos un netaisnīgām kompensācijām par saimnieciskās darbības ierobežojumiem. "Problēmu bija tik daudz, ka, sūtot tikai vēstules, virzīties uz risinājumu cerību nebija," saka Arnis Muižnieks, Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs.
Vai tagad šādas cerības ir?
A. Muižnieks: Par to, ka prasības pildīt Atmežošanas regulu ir birokrātija, par to Eiropā ir sākuši runāt, tātad arī domāt. Iespējams, tas noticis, arī pateicoties publiskajam protestam un vairāku valstu paustajiem iebildumiem. Izmaiņas kompensācijām dabas liegumos nav pieņemtas, taču tiek apspriestas nopietnāk un augstākā līmenī nekā līdz šim. Taču ar to, "kā", nevis "ka", tika dzēstas noteikumu izmaiņas par ciršanas caurmēru, ar to Satversmes tiesa lepoties nevar.
Kādas prasības ietver Atmežošanas regula?
Nosūtīt uz datubāzi Eiropā jebkuras cirsmas koordinātas. Ja meža īpašnieks vēlēsies pats savā mežā zāģēt un pārdot sortimentu, tas viņam būs jādara pašam, ja viņš pats nezāģēs, bet pārdos augošus kokus, tad tā būs koksnes pircēja problēma. Pagaidām nav īstas skaidrības par IT risinājumu šo prasību izpildei, taču kokrūpnieki aprēķinājuši, ka uzņēmējiem tās ieviešana un regulēšana varētu izmaksāt vairākus miljonus, jo tas prasīs daudz roku darba un laika.
Atmežošanas regula ir visspilgtākais piemērs, kā labu ideju padarīt par absurdu. Doma skaista – novērst atmežošanu pasaulē, galvenokārt tropiskajos lietus mežos, kur pēc koku nociršanas tiek ierīkotas palmu eļļas plantācijas. Tā ir globāla problēma, taču to nekādi nevar saistīt ar Eiropu un prasīt, lai cirsmu koordinātas manuāli tiktu ievadītas vēl kādās datubāzēs laikā, kad viss tiek digitalizēts. Latvijā jau ir Meža valsts reģistrs, kurā ir visu cirsmu skices. Kāpēc nepietiktu ar automātisku datu apmaiņu? Caur Eiropas Meža īpašnieku konfederāciju, kuras biedri esam, piedalāmies diskusijās par meža politikas plānošanas dokumentiem un aicinām Eiropas Komisiju apturēt šo Atmežošanas regulas darbību. Redzēsim, kā tas beigsies, tomēr jāgatavojas scenārijam, ka šīs prasības būs spēkā no janvāra. Latvijas meža nozarei gan nav sev ko kaisīt pelnus uz galvas, jo, sadarbojoties nozares organizācijām, līdz 1. janvārim tiks sagatavoti IT risinājumi, kas atvieglos prasību realizāciju.
Vai Latvijā dabas aizsardzība mežos ir pārdomāta?
Tiek veidoti jauni aprobežojumi. No ekonomiskās aprites privātajos mežos jau pašlaik ir izņemtas platības, kuru tīrā tagadnes vērtība pārsniedz 700 miljonus eiro. Šo mežu īpašnieki tiek nostādīti neapskaužamā situācijā, jo viņiem faktiski tiek atņemts viņu īpašums jeb nauda, kas bija plānota vai nu veselības uzlabošanai, savam pensiju fondam vai bērnu skološanai. Kompensācija ir smieklīga. Tagad tie ir 190 eiro/ha gadā, bet, ja audzes vērtība ir vairāki desmiti tūkstoši eiro un tas cilvēkam ir vienīgais meža īpašums, tad to nākas sajust ļoti sāpīgi. Taisnīgas kompensācijas – tā ir galvenā prasība, ko izvirzījām un par ko turpinām cīnīties. Viss joprojām palicis solījumu līmenī. Jā, darba grupas ir sanākušas. Pirmo reizi apspriedes vadīja vides ministre. Problēma vismaz tika pacelta augstākās ierēdniecības līmenī un priekšlikumi bija ļoti saprātīgi. Kompensāciju veidi un apjomi, par kādiem dzirdējām, ir ļoti pieņemami. Taču termiņi, kādos mums solīja šos jautājumus izskatīt, ir pagājuši.
Pie Ministru kabineta notiek lauksaimnieku un meža nozares pārstāvju protesta akcija, piketējot par taisnīgu kompensāciju ieviešanu, ja meža zeme tiek nodota dabas aizsardzībai. Divas ziņas ar pozitīvu tendenci, bet trešā... Satversmes tiesas lēmums, kas atcēla Ministra kabineta grozījumus par galvenās cirtes caurmēra samazināšanu, manuprāt, bija negatīvs. Varbūt ne tas fakts, ka atcēla, jo neesot ievērota noteikumu grozījumu pieņemšanas procedūra, bet tas, ka lēmums attiecās nevis tikai uz nākamajām darbībām, bet arī uz iepriekš saņemtiem ciršanas apliecinājumiem un noslēgtiem līgumiem. Tie, kuri bija legāli izņēmuši ciršanas apliecinājumu un pat cirsmu pārdevuši, bija spiesti ieslēgt atpakaļgaitu. Un atkal – lielākie meža īpašnieki to kaut kā pārdzīvo, vienojas ar mežizstrādātājiem – sak, cirtīsiet tad, kad mežs sasniegs vajadzīgos izmērus, bet mazākajiem tā ir bezizeja, bankrots, jo bieži šādos gadījumos saņemtā priekšapmaksa jau iztērēta. Tā nedrīkstēja darīt, nedrīkstēja nerēķināties ar sekām. Jāsaprot taču, ka mazo meža īpašnieku skaits valstī ir lielāks nekā to, kuriem meža īpašums pārsniedz simts hektārus. Par šādu Satversmes tiesas lēmuma daļu varu tikai izteikt neizpratni. Tas noteikti neveicina cilvēku pozitīvu attieksmi pret valsti, jo viņi, paļaujoties uz spēkā esošajiem Ministru kabineta noteikumiem, visu bija darījuši godīgi, saņēmuši atļauju, par darījumu tika nomaksāti nodokļi un tad valsts pasaka – tas viss nav spēkā un radušās problēmas nav mūsu darīšana.
Avots: ziņu portāls "LASI.LV" raksts "Pusgads pēc meža īpašnieku protesta — kas mainījies?"
