Vakar, 12.februārī, Saeima apstiprināja grozījumus Meža likumā, kas precizē kārtību koku ciršanai aizaugušajās lauksaimniecības zemēs un nosaka zemes īpašnieka iespējas rīkoties ar lauksaimniecības zemi, uz kuras izaudzis mežs. Latvijas Meža īpašnieku biedrība (LMIB) pozitīvi vērtē šos grozījumus, jo atbalsta principu par zemes īpašnieka tiesībām izlemt par veidiem kā apsaimniekot savu īpašumu, ņemot vērā konkrētā īpašuma specifiku - novietojumu, lielumu, infrastruktūru un ekonomiskos apsvērumus.
Latvija ir ļoti labvēlīga vieta koku augšanai. Atskatoties vēsturē, varam atrast periodus, kad meži klāja gandrīz 90% no mūsu teritorijas, gadsimtu ritumā, attīstoties līdumu zemkopībai, mežu platības tika samazinātas līdz pat 20% 19. gs pirmajā pusē. Līdz ar lauksaimnieciskās ražošanas intensifikāciju un ražības pieaugumu no viena ha tika iegūts vairāk ražas, tādējādi saražojot to pašu produkcijas daudzumu mazākā zemes platībā. Tādējādi kopš pagājušā gadsimta 30.gadiem mežu platības atkal ir pieaugušas un mūsdienās sasniedz 52% no valsts teritorijas. Pateicoties labvēlīgajiem klimata un augsnes nosacījumiem koku augšanai Latvijā, desmit un vairāk gadu laikā neapsaimniekotās lauksaimniecības zemēs atjaunojas mežaudzes. Šādos gadījumos aktualizējas jautājums par zemes izmantošanas statusu, koku ciršanu un iegūtās koksnes izcelsmes apliecināšanu, jo 2013. gada 3. martā visās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs stājās spēkā Kokmateriālu regula [EU Timber Regulation - EUTR]. Tās mērķis ir ES ierobežot tirdzniecību ar nelikumīgi iegūtiem kokmateriāliem un no šādiem kokmateriāliem izgatavotiem izstrādājumiem - gan ar importētiem, gan ES iegūtiem. Regula nosaka, ka ikvienam tirgus dalībniekam ir pienākums veikt likumības pārbaudes un pārliecināties, vai koksne iegūta legāli.
Lai Latvijā ieviestu starptautiski atzītu meža definīciju, pirms trim gadiem tika izdarīti grozījumi Meža likumā, kuros tika noteikts, ka likuma objekts no 2015.gada 1.janvāra ir arī zeme, kas nav reģistrēta kā mežs, ja platība ir vismaz 0,5 hektāru liela, tās faktiskais stāvoklis atbilst meža definīcijai un koku augšanas potenciāls ir realizējies, koku vidējam augstumam sasniedzot 5 metrus. Tādējādi tika paredzēts vairāk nekā 3 gadu pārejas periods, lai neapsaimniekoto zemju īpašnieki pieņemtu lēmumu par turpmāku efektīvāko zemes izmantošanas veidu - atgrieztu aizaugušo lauksaimniecības zemi labā lauksaimniecības un vides stāvoklī vai turpinātu zemi apsaimniekot kā mežu, jo arī mežā, lai veidotu ražīgas un produktīvas mežaudzes, ir nepieciešama kopšana. Jāatzīmē gan, ka iztrūka laicīgāks izskaidrošanas darbs par likuma prasību reālo ietekmi uz zemes īpašnieka rīcību, veicot šādu platību apsaimniekošanu. Tāpat laicīgi būtu bijis jāveic grozījumi Ministru kabineta noteikumus, lai precizētu koku ciršanas kārtību šādās platībās un nepalielinātu administratīvo slogu zemes īpašniekiem.
Vakar šis jautājums tika atrisināts pieņemot grozījumus Meža likumā, kas paredz, ka zemē, kas Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrēta kā lauksaimniecībā izmantojamā zeme, kokus cērt saskaņā ar Ministru kabineta 2012.gada 2.maija noteikumiem Nr.309 "Noteikumi par koku ciršanu ārpus meža". Atļauja (apliecinājums) ciršanai no Valsts meža dienesta par šādām aizaugušām platībām līdz ar to nebūs jāsaņem. Ja zemes īpašnieks vēlēsies iegūtos kokmateriālus transportēt pa koplietošanas ceļiem vai pārdot, tad viņam, tāpat kā tas notika līdz šim, pašam būs iespēja aizpildīt vienkāršu veidlapu, kura dota noteikumu pielikumā.
LMIB valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks uzsver, ka nepastāvot bagātīgiem derīgo izrakteņu, naftas, gāzes resursiem ir svarīgi, lai pēc iespējas vairāk zemes hektāru Latvijā ražotu. Un zemes īpašniekam ir jābūt iespējai izvēlēties, kā saimniekot savā zemē - audzēt mežu vai nodarboties ar lauksaimniecību. Nozaru devums tautsaimniecībā ir līdzvērtīgs, tādēļ izvērtējot katra īpašuma specifiku, ir jāpieņem racionāls lēmums, kā zemi turpmāk apsaimniekot.
