Lai gan ne vienmēr meža apsaimniekotājiem izdodas savā ikdienā ātri ieviest jaunākās mežzinātnes atziņas, Latvijā mežus apsaimnieko ilgtspējīgi, uzskata Meža pētīšanas stacijas direktors Mārtiņš Līdums.
Viņš uzsvēra, ka visi meža apsaimniekotāji Latvijā pagaidām vēl neizmanto jaunākās mežzinātnes atziņas. Meža apsaimniekošana ir ilgtermiņa process bez tūlītējas atdeves un ne katrs meža apsaimniekotājs var atļauties ieguldīt inovācijās savu laiku un līdzekļus.
Pirmie, pēc viņa teiktā, inovācijas ievieš nozares lielākie spēlētāji. Ja ir iespējams novērtēt to sniegtos uzlabojumus meža apsaimniekošanai, tās sāk izmantot plašāks meža īpašnieku loks. Tas tā ir bijis ar, piemēram, intensīvi koptām (retām) jaunaudzēm, augsnes sagatavošanu pacilās ar ekskavatoru vai svaigu celmu apstrādi pret sakņu trupes infekciju.
Kā norādīja Līdums, lai gan ne vienmēr Latvijā meža apsaimniekotājiem izdodas savā ikdienā ātri ieviest jaunākās mežzinātnes atziņas, mežus Latvijā apsaimnieko ilgtspējīgi. "Mūsu valstī meža apsaimniekošanas regulējums ir viens no komplicētākajiem un prasīgākajiem Eiropā, un brīvprātības meža īpašniekam lēmumu pieņemšanā ir maz. Līdz ar to šādā, ārkārtīgi regulētā vidē, ilgtspējas apdraudējums nav sagaidāms," pauda Līdums.
Viņš piebilda, ka vienlaikus jādomā par to, vai meža apsaimniekošanas regulējums nav pārāk ierobežojošs. "Mežs Latvijā ir agresīva ekosistēma, kas vērsta uz paplašināšanos. Varbūt pietiktu, ja Meža likumā būtu teikts, ka jāievēro laba mežsaimnieciskā prakse un mežs jāatjauno pēc ražas novākšanas?" retoriski vaicāja eksperts.
Līdums atgādināja, ka vairākus gadus ir konkursa "Sakoptākais mežs" žūrijas loceklis, un redzējis dažādākās meža apsaimniekošanas pieejas un atšķirīgākos meža īpašniekus. Taču viņus visus vieno tas, ka sava īpašuma apsaimniekošana ir ne tikai darbs, bet arī dzīvesveids. "Visiem šiem cilvēkiem mērķtiecīga zemes apsaimniekošana ir pamatmērķis, un ir tiešām apbrīnojami, cik daudz var paveikt, ja tic tam, ko dara," teica Līdums.
Viņš atzina, ka, neraugoties uz ilgtspējīgo mežu apsaimniekošanu Latvijā, bieži vien sabiedrības acīs mežsaimniecības tēls tik un tā ir salīdzinoši negatīvs. Urbānās sabiedrības attieksmi pret meža apsaimniekošanu maina klimata pārmaiņu un bioloģiskās daudzveidības "vadības" politikas. Viņa ieskatā šajā kontekstā būtu jāuzlabo mežsaimniecības nozares tēls politiķu un urbānās sabiedrības daļas acīs.
Līdums pārliecināts, ka viens no iemesliem tam, kāpēc par mežsaimniecības nozari plašāka sabiedrība zina salīdzinoši maz, ir šīs nozares pašpietiekamība. Meža nozare Latvijā ir patstāvīga, spēj strādāt bez ārējām subsīdijām un turpināt dot pienesumu arī valsts budžetam. "Mežsaimniecības nozarei nav bijis aktuāli pārdot sabiedrībai sevi kā "vienīgo un labāko" un reaģēt uz agresīvām nomelnošanas kampaņām. Bet tagad ielēkt šajā vilcienā nav viegli," viņš teica. Mežzinātne sniedz argumentus, ar kuru palīdzību savas apsaimniekošanas metodes vai darbības pamatot plašākai sabiedrībai.
Pēc Līduma teiktā, Latvijā salīdzinājumā ar citām Baltijas valstīm meža nozare ir spēcīgāka, vairāk vērsta uz mērķtiecīgas saimniekošanas attīstību. Kopumā meža nozarē ir jāturpina pētījumus, lai tā turpinātu attīstīties.
Meža pētīšanas stacija ir Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" un Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) izveidota publiska aģentūra, kas apsaimnieko valsts zinātniskās izpētes mežus.
Avots: www.la.lv
